Teikas par Gauju

Saistošas ir teikas par Gauju. Ar savu straujo līču loču tecējumu pa Latvijas skaistākajām vietām tā bagātīgi rosinājusi iztēli. Gauja attēlota kā dzīva būtne, antropomorfizēta, ieguvusi cilvēciskas īpašības, reizēm ne visai pievilcīgas. Gauja dēvēta par viltīgu, jo savos atvaros ne reizi vien ievilinājusi dažu labu peldētāju. Būdama arī pārgalvīga, tā pretēji citām upēm, kas visas tek pa saulei uz jūru, sākusi ceļu pret sauli. Skaudībā citas upes Gaujai izdūrušas acis, lai tā neredzētu ceļu, arī Velns ar akmeņu klēpjiem un atvariem un Dievs pagriezis Gaujai ceļu pa saulei.

Kad Gauja sākusi tecēt no Vecpiebalgas Alauksta ezera par tagadējo vietu, tas velnam briesmīgi nepaticis: errojies un solījies Gauju aizdambēt: «Ko tāds tārps te man ceļā locīsies, kur dažā vietā es nemaz nevaru pāri tikt? Tagad šo vēl kā mazu kucēnu varu locīt.» Pie Vecpiebalgas Jaun-Vīļumu mājām velns, ģērbies garā kreklā, salasījis pa Lībiešu kalnu akmeņus un nesis, lai iebērtu Gaujai ceļā. Akmeņu bijis par daudz un velns tikai lēnām ticis uz priekšu. No akmeņu svara velna kreklā ieplīsis caurums un daļa akmeņu izbirusi Lazdu kalnā. Ar atlikušiem akmeņiem velns čāpojis tālāk, bet kādu simtu soļu no Gaujas tikušam, dziedājis Brežģa kalna gailis, un velnam izbiruši no bailēm pārējie akmeņi. Tā Gaujai ceļu velns neaiztaisījis. Jauna būdama Gauja, kā jauna meitene, steidzīgi posusies uz jūru, bet velns noskaities, ka tur aizdambēt nav izdevies, un aizsteidzies pie tagadējās Nēķina muižas, aizmetis tur kalnu priekšā. Gauja no velna darbiem nav bijusies, tik pagriezusies pa labu roku un prom uz rītiem gar Jaunpiebalgu. Tur Gauja domājusi tikt uz Peipusa ezeru, bet pie Lejas muižas velns bijis atkal priekšā. To redzēdama, no Lejas muižas un Sinoles Gauja atkal griezusies uz vakariem gar Valmieru un Cēsīm uz jūru un izgrauzusies caur diezgan augstiem krastiem. Kad velns redzējis, ka ar kalniem un akmeņiem Gaujai ceļu neaiztaisīs, sācis Gaujai ceļā bedres rakt. Bet Gauja jau tad bijusi liela un spēcīga, piepildījusi visas bedres ar ūdeni un aiztecējusi projām. Tās velna raktās bedres ir tagadējie Gaujas atvari, kuros vēl tagad velni glūn un dažu labu peldētāju ierauj savos dziļumos.

Alauksts bija nolaidies, un Gauja iesāka tecēt. Viņa tecēja tāpat kā visas upes pa saulei uz jūru. Kādu gabalu pagājusi, tā apcirtās un sacīja: „Tas nav nekas citiem pakaļ darīt, es iešu pret sauli un aprīšu visu, kas man ceļā stāsies.” Briesmīgi strauji tecēdama – šņākdama, krākdama, tā griezās saulei pretī. Viņai stājās gan daudz šķēršļu priekšā, bet nekas nelīdzēja – tie Gaujai tik vēl vairāk iekaitināja, tā, ka viņai no dusmām ūdens tīri melns palika. Tā trakodama, viņa bija palikusi stipri plata, liela un jau līdz Gaujienai aiztikusi. Tālāk Dievs vairs neļāva Gaujai gribu. Viņš lika tai kalnus ceļā. Tā, ka Gaujai negribot bija jāatlaižas no sava iedoma un jāgriežas pa saulei uz jūru. Par to, ka iedomas neizdevās, viņa nosolījās tikai divus vīrus laist pāri, trešo paturēt. Līdz šai baltajai dienai nevienai upei nav tik melns ūdens kā Gaujai un nevienā upē tik daudz cilvēku noslīkst kā Gaujā. Ja Dievs Gaujas nodomam nebūtu pretim bijis, tad diezin ko viņa nebūtu aprijusi. Tas esot Dievs nolikums, ka visas upēm vajagot pa saulei tecēt uz jūru. Tādēļ nav arī nevienas upes, kas pa saulei netecētu.

Vecos laikos Gauja bija nodomājusi taisni pretī rītiem tecēt, bet, tā kā visas upes pret vakariem tek, tad citas apskaudušas Gauju un sūtījušas divas upes tai pretim, lai izdurtu Gaujai acis. Upītes tecējušas, satikušas Gauju un arī izdūrušas tai acis. Aklā Gauja nu vairs nespējusi sev ceļu ietaisīt pret rītiem, tādēļ tecējusi pa abu upīšu tekamām vietām taisni pret vakariem uz jūru.

Lapsa gājusi pie Alūksnes ezera dzert, bet jutusi, ka malas līkst iekšā, griezusies apkārt un skrējusi prom, un, prom skrienot, arvien jutusi ūdeni pēdās. Tā cēlusies Gauja. Kādiem līkumiem lapsa skrējusi, tādiem Gauja pakaļ – tādēļ tai lapsai daba: strauja, nepastāvīga.